Oglekļa dioksīda analizators

Nedispersīvi infrasarkanie (dir) sensori
Ndir sensori izmanto noteiktus gaismas viļņu garumus, lai izmērītu CO2 daudzumu gaisā.

Katrs elements uz zemes absorbē noteikta veida gaismu. Piemēram, burkāns atspoguļos oranžo gaismu, bet absorbēs visas pārējās krāsas. Tā kā gaisma tiek absorbēta, tai nav iespējas nokļūt mūsu acīs, lai redzētu. Kad lietas tiek sadalītas atomos un molekulās, mēs varam precīzi noteikt, kāda veida gaismu katrs absorbē, pat tādu gaismu, kuru mēs neredzam. Izmantojot šīs zināšanas, mēs varam izmantot sensorus, lai pārbaudītu, vai noteikti elementi ir klāt un, ja jā, tad kādā daudzumā.

Co2 ndir sensors darbojas šādi: sensorā iekļūs gaiss. Pēc tam sensors vienā sensora galā aktivizēs gaismu, kas iestatīta vienā no konkrētajiem CO2 viļņa garumiem, parasti aptuveni četriem mikroniem. Otrā pusē būs trauks, kas mērīs, cik daudz gaismas nonāk otrā pusē. Kad gaisma ir aktivizēta, jebkurš gaisa paraugā esošais CO2 absorbēs daļu no stariem. To darot, samazinās gaismas daudzums, kas nokļūst sensora otrā pusē. Absorbētās gaismas daudzums ir atkarīgs no oglekļa dioksīda daudzuma. Jo vairāk CO2 ir klāt, jo vairāk gaismas tiks absorbēts.

Elektroķīmiskie sensori
Elektroķīmiskie oglekļa dioksīda sensori mēra elektrisko strāvu vai vadītspēju, lai noteiktu, cik daudz CO2 atrodas gaisā ("paplašinās", 1995).

Kad CO2 nonāk sensorā, tas ķīmiski reaģē sensorā. Kad notiek šī reakcija, sensors piedzīvo elektriskās izmaiņas. Atkarībā no konkrētā sensora veida reakcija var likt sensoram uztvert elektrisko strāvu, mainīt esošo strāvu vai mainīt to, cik labi sensors pārvadīs strāvu. Pēc tam sensors izmantos elektrisko izmaiņu veidu un apjomu, lai noteiktu, cik daudz CO2 ir.

Metāla oksīda pusvadītāju (mos) sensori
Mos oglekļa dioksīda sensori izmanto metālu savienojumu pretestību, lai pārbaudītu gāzes daudzumu gaisā.

Pretestība ir tas, cik viegli elektrība plūst caur kaut ko. Tātad kaut kas līdzīgs varš, ko daudz izmanto elektroinstalācijā, būtu mazāk izturīgs nekā gumija, ko izmanto, lai apturētu elektrisko strāvu.

Mos sensoram ir metāla sloksne vai plēve, kas ir pakļauta gaisam, kuru vēlaties pārbaudīt. Šai sloksnei caur to plūst pastāvīga elektriskā strāva. Kad mērķa gāze nonāk saskarē ar gabalu, tā mijiedarbosies ar metālu un mainīs ķīmisko sastāvu, izmantojot reducēšanas vai oksidācijas reakciju. Kad tas notiks, tiks mainīta pretestība vai vadītspēja, vai metāls. Pretestības izmaiņu veids neatkarīgi no tā, vai tā palielinās vai samazinās, un šo izmaiņu lielums nosaka mērķa gāzes koncentrāciju. Atkarībā no tā, kāds metāls tas ir, dažādas gāzes reaģēs uz sloksni.

Ņemiet vērā, ka sensora precizitāte mainās dažādos CO2 līmeņos. 10,000 ppm CO2 sensora precizitāte var būt norādīta no 0-2,000 ppm, tad tiek norādīta cita precizitāte (vai nav norādīta) no 2001 ppm līdz 10,{{9 }} ppm. Tas ir visizplatītākais sensoriem, kas paredzēti iekštelpu gaisa kvalitātei, kur lielākā daļa CO2 līmeņa mērījumu būs no 400 ppm (svaigs gaiss) līdz 1200 ppm (novecojis gaiss).

Turklāt, jo mazāks ir izmērāmo CO2 līmeņu diapazons, jo lielāka ir precizitāte. 10,000 ppm (1% co2) sensors parasti ir precīzāks nekā 100,000 ppm (10% co2) sensors, kas būs precīzāks nekā 100% co2 sensors. Tas nozīmē, ka, lai nodrošinātu vislielāko precizitāti, ir jāizmanto CO2 sensors ar mazāko diapazonu, kas joprojām atbilst paredzētajam mērķim.

Precizitāte mainās arī tad, ja mainās temperatūra, spiediens vai mitrums. Tāpēc, ja vien nav norādīts citādi, varat pieņemt, ka precizitāte tika mērīta rūpnīcā pie satp (standarta apkārtējās vides temperatūra un spiediens).